Starteri sauc arī par motoru. To darbina līdzstrāvas motors, un tas tiek pārraidīts uz spararata gredzena zobratu caur palaišanas mehānismu, lai darbinātu spararatu un kloķvārpstu, lai pagrieztu un iedarbinātu dzinēju. Tās funkcija ir pārveidot elektrisko enerģiju kinētiskā enerģijā, kad atslēga ir pagriezta sākuma stāvoklī, lai iedarbinātu dzinēju.
Dzinēja iedarbināšanai nepieciešams ārēju spēku atbalsts, un šo lomu spēlē automašīnas starteris. Vispārīgi runājot, starteris izmanto trīs sastāvdaļas, lai realizētu visu starta procesu. Līdzstrāvas motors ievada strāvu no akumulatora un liek startera piedziņas mehānismam radīt mehānisku kustību; Transmisijas mehānisms ieslēdz piedziņas pārnesumu spararata zobrata gredzenā un var automātiski atslēgties pēc dzinēja iedarbināšanas; Startera ķēdes ieslēgšana-izslēgšana tiek kontrolēta ar elektromagnētisko slēdzi. Starp tiem motors ir galvenā startera sastāvdaļa.
Procesu, kurā dzinējs ar ārēju spēku palīdzību pāriet no statiskā stāvokļa uz pašdarbības stāvokli, sauc par dzinēja iedarbināšanu. Visbiežāk izmantotās dzinēja iedarbināšanas metodes ietver manuālu iedarbināšanu, papildu benzīna dzinēja iedarbināšanu un elektrisko iedarbināšanu. Manuālā palaišana izmanto virves vilkšanu vai roku pagriešana, kas ir vienkārša, bet neērta un darbietilpīga. Tas ir piemērojams tikai dažiem mazas jaudas dzinējiem, un tas ir rezervēts kā rezerves režīms dažām automašīnām; Papildu benzīna dzinēja palaišana galvenokārt tiek izmantota lieljaudas dīzeļdzinējiem; Elektriskais palaišanas režīms ir viegli vadāms, ātri iedarbināms, tam ir atkārtotas iedarbināšanas iespēja, kā arī vadāms attālināti, tāpēc to plaši izmanto mūsdienu automašīnās.
Motora iedarbināšanas procesā starteris no akumulatora ievada 300–400 Ah elektrību. Tāpēc, lai novērstu akumulatora pārstrāvu vai bojājumus, palaišanas laiks nedrīkst pārsniegt 5s; Ziemā ir viegli iedarbināt. Starta laiks nedrīkst būt pārāk garš vairākiem startiem, un katram startam ir jārezervē atbilstoši intervāli.
